• Magones, 1886
  • Pļaujas laiks, 1878
  • Pompadūras kundze, 1915
  • Magoņu lauks Živernī, 1885
  • Eiropas tilts, 1877
  • Māja upes krastā, 2011 - Vezur
  • Bretaņas ainava - lauki pie jūras (Le Pouldu), 1894
  • Sējējs, 1888
  • Senremī ainava, 1889
  • Ričards Gallo un viņa suns, pie Mazās Ženeviljēras, 1884
  • Lauki, 2011 - Vezur
  • Jūrmala (Jūras Pērle), 2011 - Vezur
  • Rosina, 1878
  • Siesta, 1894
  • Veicot laika atskaiti, 1896
  • Skats uz Antibu no Salis dārziem, 1888
  • Taiti idille, 1901
  • Mona Liza, 1507
  • Trīs māsas pie Trīs Brāļiem, 2011 - Vezur
  • Vīnogulāji, 1902
  • Vecrīga 20.gs 30-tajos gados, 2011 - Vezur
  • Vīrs ar pīpi (Vīrs no Nicas), 1918
  • Zirgi, 2011 - Vezur
  • Rīga 20.gs sākumā, 2011 - Vezur
  • Vecrīga, 2011 - Vezur
  • Vecrīga, Jāņa iela, 2011 - Vezur
  • Rudens, 1877
  • Draudzenes, 1917
  • Lidojošie cilvēki, 2011 - Vezur
  • Dejotājas zilā, 1890
  • Sieviete zaļajās zeķēs (Adele Harmsa), 1917
  • Eņģelis
  • Stārķis, 2011 - Vezur
  • Magoņu lauks, 2011 - Vezur
  • Auksts rīts, 2011 - Vezur
  • Mēness gaisma, 1874
  • Spāņu deja, 1882
  • Laiva, 2011 - Vezur
  • Ziedošie mandeļu zari, Senremī, 1890
  • Turaidas pils, 2011 - Vezur
  • Jūras krasts, 2011 - Vezur
  • Zvejnieks, 1909
  • Temza pie Vestminsteres, 1871
  • Griķu pļāvēji Pont-Avenā, 1888
  • Pastaiga gar jūru, 2011 - Vezur
  • Kafejnīcas terase naktī, 1888
  • Ieeja līcī, mēness gaisma, 1881
  • Vēja brāzma, 1883
  • Mīlnieki: Vīrietis un Sieviete I, 1914
  • Cerība II, 1908

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Egons Šīle

Egons Šīle, ja runājam par figurālālajām un grafiskajām iespējām, kuras iespējamas pašportretā, nonāca šī attīstības procesa gala punktā, punktā, kurā sevi faktiski redz kā dalāmu personību. Izņemot agrīnos darbus, kas tapa posmā no 1905.-1907. gadam, Šīles pašportreti vairs nav pieskaitāmi tādām kategorijām kā autobiogrāfiskai reportāžai vai sevis glorificēšanai. Pozas ir neparastas, viņa žesti ir ļoti emocionāli, portreti noliedz un izjauc sevis vienotību. Spriedze tiek veidota starp faktisko sevi un sevi kā redzamu atsvešinātā formā attēlā, un šī spriedze liecina ne par apstiprinājumu pārliecībai par individuālo identitāti, bet gan par tās beigām. Daži Šīles pašportreti, var atsaukt atmiņā Oskara Vailda "Doriana Greja ģīmetni" (1890). Romāns ir tik spēcīgs, jo tas nomaina faktisko tēlu portretā: attēls kļūst patiess dvēseles spogulis, atklājot iezīmes, kas nav faktiskajam tēlam. Acīmredzot arī Šīles līdzgaitnieki ko tādu juta, kad viņi iedziļinājās Šīles pašportretos. Piemēram, Frīdrihs Šterns, 1912.gada 11.novembrī ir rakstījis:" Viņa pašportretus ir grūti pieņemt vienkārša iemesla dēļ, ka to pūšanas procesu, ko viņš izjūt, viņš parāda uz savas jaunības sejas. Tas viss ir ļoti skumji ..." Tātad viņa spoguļattēls kalpoja Šīlem ne par veidu, kā noteikt paša identitāti, bet, lai rastu citu sevis attēlojumu.

Reinhards Štainers, "Mākslinieka Pusnakts Dvēsele", 2000.

Glezna tiks piegādāta sarullētā veidā, ievietota skaistā ādas futrālī.