• Trīs māsas pie Trīs Brāļiem, 2011 - Vezur
  • Ričards Gallo un viņa suns, pie Mazās Ženeviljēras, 1884
  • Sējējs, 1888
  • 10.tramvajs, 2011 - Vezur
  • Laiva mēness gaismā
  • Auksts rīts, 2011 - Vezur
  • Palīdzība draugam, 1903
  • Jauns vīrietis pie loga, 1875
  • Judīte un Holoferna galva, 1901
  • Miglains rīts, 2011 - Vezur
  • Akts sēdus, 1917
  • Kaņsirmēras ainava
  • Cerība II, 1908
  • Pieneņu laiks, Ventas Rumba, 2011 - Vezur
  • Veicot laika atskaiti, 1896
  • Jūras krasts Engurē, 2011 - Vezur
  • Konversija, 1912
  • Luksemburgas dārzā, 1886
  • Līgo svētki, 2011 - Vezur
  • Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910
  • Divas Taiti sievietes, 1899
  • Stārķis, 2011 - Vezur
  • Saulespuķes, 1888
  • Eiropas tilts, 1877
  • Kamī kundze ar vēdekli, 1870
  • Dejotāji Rīgas sirdī, 2011 - Vezur
  • Gabrielas portrets (Jauna meitene ar ziediem), 1900
  • Sieviete ar vēdekli, 1918
  • Siena laiks, 2011 - Vezur
  • Vīrs ar pīpi (Vīrs no Nicas), 1918
  • Galva, 1913
  • Zvaigžņotā nakts, 1889
  • Savvaļas magones Aržentijā, 1873
  • Mona Liza, 1507
  • Zelta rudens, 2011 - Vezur
  • Krievu skaistule un ainava, 1904
  • Māja upes krastā, 2011 - Vezur
  • Saules pastaiga pār tiltu, 2011 - Vezur
  • Biržā, 1879
  • Ādams un Ieva, 1526
  • Nēģeriete, 1869
  • Lidojošie cilvēki, 2011 - Vezur
  • Druīde, 1893
  • Siesta, 1894
  • Buda jaunībā, 1904
  • Agonija, 1912
  • Ziedu Lēdija, 1895
  • Peldētāja, 1879
  • Dzeltens aplis, 1926
  • Beatrise, 1897

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910

Egons Šīle

Egons Šīle, ja runājam par figurālālajām un grafiskajām iespējām, kuras iespējamas pašportretā, nonāca šī attīstības procesa gala punktā, punktā, kurā sevi faktiski redz kā dalāmu personību. Izņemot agrīnos darbus, kas tapa posmā no 1905.-1907. gadam, Šīles pašportreti vairs nav pieskaitāmi tādām kategorijām kā autobiogrāfiskai reportāžai vai sevis glorificēšanai. Pozas ir neparastas, viņa žesti ir ļoti emocionāli, portreti noliedz un izjauc sevis vienotību. Spriedze tiek veidota starp faktisko sevi un sevi kā redzamu atsvešinātā formā attēlā, un šī spriedze liecina ne par apstiprinājumu pārliecībai par individuālo identitāti, bet gan par tās beigām. Daži Šīles pašportreti, var atsaukt atmiņā Oskara Vailda "Doriana Greja ģīmetni" (1890). Romāns ir tik spēcīgs, jo tas nomaina faktisko tēlu portretā: attēls kļūst patiess dvēseles spogulis, atklājot iezīmes, kas nav faktiskajam tēlam. Acīmredzot arī Šīles līdzgaitnieki ko tādu juta, kad viņi iedziļinājās Šīles pašportretos. Piemēram, Frīdrihs Šterns, 1912.gada 11.novembrī ir rakstījis:" Viņa pašportretus ir grūti pieņemt vienkārša iemesla dēļ, ka to pūšanas procesu, ko viņš izjūt, viņš parāda uz savas jaunības sejas. Tas viss ir ļoti skumji ..." Tātad viņa spoguļattēls kalpoja Šīlem ne par veidu, kā noteikt paša identitāti, bet, lai rastu citu sevis attēlojumu.

Reinhards Štainers, "Mākslinieka Pusnakts Dvēsele", 2000.

Glezna tiks piegādāta sarullētā veidā, ievietota skaistā ādas futrālī.