• Ūdensrozes, zaļais atspulgs, kreisā puse, 1923
  • Venēcija miglā, 1881
  • Bretaņas ainava - lauki pie jūras (Le Pouldu), 1894
  • Miglains rīts, 2011 - Vezur
  • Sieviete zaļajās zeķēs (Adele Harmsa), 1917
  • Magones, 1886
  • Draudzenes, 1917
  • Zaļā dejotāja, 1880
  • Temza pie Vestminsteres, 1871
  • Nēģeriete, 1869
  • Idas Rubinšteinas portrets, 1910
  • Baleta aina, 1879
  • Dejotājas zilā, 1890
  • Daugava, 2011 - Vezur
  • Akts guļošā pozā, 1917
  • Ceļinieks virs miglas jūras, 1818
  • Kad zāle bija zaļāka, 2011 - Vezur
  • Zvaigzne, 1878
  • San Džordžo Madžore krēslā, 1908
  • Arlekīns, 1890
  • Žagata, 1869
  • Kamī kundze ar vēdekli, 1870
  • Meitenes tautastērpos, 2011 - Vezur
  • Eiropiešu lēdijas portrets japāņu kostīmā
  • Dejas kaisle, 2011 - Vezur
  • Skūpsts, 1908
  • Ūdensrozes, 1906
  • Gleznotāja Maksa Openhaimera portrets, 1910
  • Rīga 20.gs sākumā, 2011 - Vezur
  • Vakars pie Volgas, 1888
  • Vīnogulāji, 1902
  • Impresija. Saullēkts, 1872
  • Pašportrets ar rokām uz krūtīm, 1910
  • Sējējs, 1888
  • Mirusī māte, 1910
  • Kviešu lauks ar pļāvēju un saule, 1889
  • Zilās Dejotājas, 1899
  • Vikersu bērni dārzā, 1884
  • Siesta, 1894
  • Puskaila sieviete ar sarkanu cepuri, 1910
  • Vecrīga 20.gs 30-tajos gados, 2011 - Vezur
  • Sieviete ar saulessargu (Kamilla Monē ar dēlu Žanu),1874
  • Četras peldētājas, 1905
  • Pastaiga gar jūras krastu, 1909
  • Četri koki, 1917
  • Magones vāzē, 1909
  • Pavasaris, 1879
  • Buda jaunībā, 1904
  • Zirgi, 2011 - Vezur
  • Papeļu aleja saulrietā, 1884

Klods Monē (1840 - 1926)

Klods Monē (1840 - 1926)

Klods Monē ir dzimis Parīzē, 1840. gadā. Viņa tēvs, Ādolfs Monē, bija veikalnieks. 1845. gadā viņa ģimene pārceļas uz Havru, kur Monē tēvam un tēvocim bija bizness. Sasniedzot 15 gadu vecumu, viņš jau bija visai populārs karikatūrists. Tādā veidā caur izstādi vietējā rāmju veikalā, viņš satika Ežēnu Budēnu, ainavu gleznotāju, kas atstāja lielu iespaidu uz Monē. Budēns viņu iepazīstināja ar gleznošanu pie dabas, kas drīzvien arī kļuva par Monē dzīves pamatnodarbošanos.
Līdz 1859. gadam Monē jau bija izlēmis saistīt savu dzīvi pilnībā ar mākslu. 1862. gadā viņš uzsāka darbību Čārlza Gleira studijā Parīzē, kur satika Pjēru Ogistu Renuāru, Alfredu Sislē un Žanu Frederiku Bazilu. Laikā no 1863. līdz 1864. gadam  viņš bieži strādāja mežā Fontainebleau, Francijā, ar citiem māksliniekiem, ieskaitot Teodoru Russo un Žanu Francissu Milē. Pēc uzliesmojuma Francijas-Prūsijas karā 1870.gadā, Monē devās uz Londonu, Anglijā, kur viņš satikās ar mākslas tirgotāju Polu Dirānu-Ruelu. Nākamajā gadā Monē un viņa sieva Kamilla, ar kuru viņš bija precējies 1870.gadā , apmetās  Aržentejā, Francijā, pilsēta, kura kļuva par viņu mājām nākamajos sešos gados.
Monē pastāvīgā kustība šajā  periodā bija tieši saistīta ar viņa mākslas ambīcijām. Viņš bija ieinteresēts dabiskajā apgaismojumā, atmosfērā un krāsā, un viņš centās ielikt to savās gleznās pēc iespējas precīzāk. No 1860. līdz 1870.gadam, viņam bieži trūkst naudas un viņš iznīcina pats savas gleznas, lai nebūtu tās jāatdod kreditoriem.

Pie Aržentijas gleznotās ainavas starp 1872. un 1877. gadu ir viņa pazīstamākie, populārākie darbi, un zīmīgākais, ka šajā posmā impresionisms visvairāk tuvojās grupas stilam. Monē regulāri izstādījās impresionisma grupu izstādēs, no kuriem pirmā notika 1874.gadā.  Izstādīto gleznu vidū bija Monē darbs ‘Impresija. Saullēkts’. Kāds kritiķis izmantoja šo nosaukumu un izsmejoši nosauca māksliniekus par ‘impresionistiem’. Gleznotājiem šī iesauka iepatikās. Tā impresionisms, viens no nozīmīgākajiem Rietumu mākslas virzieniem, ieguva savu nosaukumu.
Impresionisti nākamajos gados sarīkoja virkni izstāžu, taču neviena no tām neguva panākumus, un tāpēc šie mākslinieki dzīvoja pastāvīgās naudas grūtībās. 1976. gadā Monē sapazinās ar kādu naudīgu mecenātu, mākslas priekšmetu kolekcionāru Ernestu Hošedē, un pāris gadu viņa dzīve bija materiāli daudzmaz nodrošināta. Taču nelaime jau bija tuvu. Ernests bija kaislīgs mākslas cienītājs. Ar viņa palīdzību Monē varēja īstenot sirdij tuvas ieceres. Taču 1878. gadā Ernests zaudēja visu savu bagātību. Kamillai martā piedzima otrs dēls Mišels, un nu ar iztiku kļuva pavisam grūti. Monē ģimene pārcēlās uz lētāku mājokli. Tur viņu dzīve vēl sūrāku padarīja tas, ka nācās izmetināt arī Ernesta ģimeni ar visiem sešiem bērniem.
Monē turpināja gleznot, visbiežāk braucot pa upi savā peldošajā darbnīcā. Kaut arī turīgākie ostas brāļi Klodam šad tad izlīdzēja ar naudu, viņš bija tuvu izmisumam. Pienākot 1878. gada ziemai, ģimene bija nonākusi galīgā trūkumā. Kamilla saslima, un Klodam pat nebija par ko nopirkt zāles. 1879. gadā Kamillas veselības stāvoklis arvien pasliktinājās. Kaut arī Ernesta sieva Alise viņu rūpīgi kopa, Kamilla šo pasauli atstāja. 38-gadīgais Monē bija izmisis: ‘Apzinoties, ka esmu palicis ar abiem nelaimīgajiem bērniem, mani pārņēma šausmas’.
Pēc Kamillas nāves paliekot Veteijā, Monē nespēja atbrīvoties no depresijas, un viņš vairs tik tikko varēja pagleznot. Tikai Alises nomierinošā klātbūtne mazināja viņa ieilgušo nomāktību. Astoņdesmito gadu sākumā, līdz ar Monē pieaugošajām mīlestības jūtām pret Alisi, viņa māksla pamazām sāka gūt atzinību. Monē dzīvē bija noticies jauns pavērsiens.
1879. gadā impresionisti rīkoja savu ceturto izstādi, bet Monē bija pārāk nomocījies, lai spētu kaut cik redzami bagātināt tās ekspozīciju. Viņš jau sāka attālināties no saviem domubiedriem. Taču 1880. gadā žurnāls ‘La Vie Moderne’ piedāvāja Monē noorganizēt viņa personālizstādi. Intervijas laikā žurnālisti māksliniekam pajautāja, kur atrodas viņa studija. Ar plašu žestu norādot uz Sēnu, Monē atbildēja: ‘Tā ir mana studija!’
Mākslas priekšmetu tirgotājs Pols Dirāns uzskatīja, ka Monē varētu kļūt slavens ar jūras un tās piekrastes ainavām. 1881. gadā viņš aizsūtīja mākslinieku gleznot uz Etretu, kas atrodas pie Havras. Pēkšņi Monē gleznas sāka labi pirkt.
Decembrī gleznotājs no Veteijas pārcēlās uz Puasī. Neraugoties uz kaimiņu un draugu neizpratni un sašutumu, Alise pameta savu vīru un ar visiem bērniem aizgāja dzīvot pie Kloda, kas tajā laikā precētai sievietei skaitījās ļoti nosodāma rīcība.
1883. gada pavasarī Monē sāka meklēt sev jaunu vietu, kur viņš varētu dzīvot kopā ar Alisi un visiem astoņiem bērniem. Francijas ziemeļos viņš nolūkoja kādu vecu lauku saimniecību. Kad Monē pirmo reizi ieraudzīja Givernī, augļu dārzi bija pilnos ziedos. Papeles meta garas ēnas ūdens klajā, ko norobežoja nolaideni pakalni. Tā bija ideāla vieta impresionistiem. ‘Šeit apmesties, es ceru uzgleznot īstus meistardarbus, jo šis apvidus man ļoti patīk,’ Monē rakstīja Polam, kurš bija finansējis šo pārcelšanos. Mākslinieks nekavējoties ķērās pie dārza iekopšanas darbiem, kuri sagādāja viņam arvien lielāku baudījumu. Lielā siena šķūnī Monē ierīkoja darbnīcu un uz Eptu atgādāja visas četras viņam piederošās laivas, to vidū arī veco peldošo darbnīcu. Tie bija auglīgi un laimīgi gadi. Monē aizgūtnēm stādīja gan agrās rīta stundās, gan vakaros, cenšoties pēc iespējas vispusīgāk attēlot izkliedēto gaismu krēslas stundās.
Monē regulāri atgriezās jūras krastā pie Etretas. 1886. gadā viņš apmeklēja Belilas salu, kas atrodas netālu no Bretaņas, kāds mākslas kritiķis, kurš viņu tur bija sastapis, vēlāk raksturoja mākslinieku šādi: ‘Dūšīgs, saulē iededzis bārdainis ar kūpošu dūmu pīpi mutē, tērpies rupja audekla apģērbā, garos zābakos, ar jūrnieku bereti galvā, bet pie visa tā – pievilcīgs profils un gudrs skatiens’.
1891. gadā Ernests Hošedē nomira, un nākamajā gadā Klods apprecēja Alisi. Ap to laiku Monē gleznošanas maniere vienkāršojās, krāsai iegūstot arvien lielāku pašvērtību. Monē vienmēr bija interesējies par gaismas radītajiem efektiem; tagad viņš spēra vēl vienu soli tālāk, pievēršoties gleznu sērijām, kurās attēloja vienus un tos pašus motīvus dažādos apgaismojumos.
Par pirmo motīvu savām gleznu sērijām Monē izvēlējās siena kaudzes pļavās ap viņa mājām. Arī agrāk Monē bija gleznojis vienu motīvu vairākas reizes. Taču tagad viņš studēja gaismas radītus efektus dažādās diennakts stundās, dažādos gadalaikos.
Monē uzskatīja, ka visa sērija jāeksponē vienkopus. Tad skatītājam būs iespēja redzēt visas pārvērtības, ko spēj radīt mainīga gaisma. 1891. gadā Dirāna galerijā Monē izstādīja 15 gleznas ‘Siena kaudzes’, un tās guva lielus panākumus. Tajā pašā gadā viņš ķērās pie citas sērijas – šoreiz tās bija papeles, kas kuplā skaitā auga gar upi Givernī apkaimē.
Arī pēc piecdesmit gadu vecuma sasniegšanas Monē turpināja darboties Givernī. Tajā laikā Monē un viņa biedri bija kļuvuši slaveni impresionisma mākslinieki un viņu gleznas pirka par dārgu naudu. Monē biežo viesu vidū bija ne tikai vietējie, bet arī ārzemju mākslinieki un kritiķi. Monē ciemiņiem mēdza izrādīt savu dārzu, ko bija rūpīgi kopis jo no pašas ienākšanas šajā mājā.
1892. gadā Monē devās uz Ruānu un uzsāka darbu pie 18 gleznu sērijas, kurā atveidota Ruānas katedrāles attēlot gaismas ietekmi uz katedrāles veidojumiem dažādos diennakts laikos.
Uz Givernī atbraukušajiem ciemiņiem bija aizliegts traucēt mākslinieku darbā. Monē intensīvi strādāja dažkārt spēja iedegties trakās dusmās, ja gleznošana negāja no rokas.
Dzīvojot Givernī, Monē regulāri apmēram līdz 1910. gadam apmeklēja jūras piekrasti un citas savas iemīļotākās vietas Francijā un ārzemēs. Viņš brauca uz Angliju, Norvēģiju, Nīderlandi, Itāliju. Būdams jau pāri 60, Monē joprojām bija aizrautīgs ceļotājs. Kurp vien mākslinieks devās, visur viņš ņēma līdz savu krāsu kasti un audeklu.
No 1899. līdz 1901. gadam Monē atkārtoti apmeklēja Londonu, kur uzgleznoja ap 100 Temzas skatu. ‘Man patīk Londona miglā,’ mākslinieks atzina. ‘Miglas noslēpumainajā mantijā tērpusies, pat visparastākā celtne liekas dižena.’ 1908. gadā pēc amerikāņu gleznotāja Džona Singera Sārdženta uzaicinājuma Klods ar Alisi devās uz Venēciju. Mākslinieku sajūsmināja ēku atspīdumiņ kanālu ūdeņos. ‘Tur bija tik skaisti...,’ gleznotājs rakstīja. ‘Es tur piedzīvoju daudzus brīnišķīgus mirkļus, kas lika man aizmirst savu vecumu.’
1911. gadā pēc ilgas slimošanas nomira Kloda mīļotā sieva Alise. Viņas nāve Monē tā satrieca, ka viņš uz daudziem mēnešiem norobežojās no pasaulīgās dzīves. Tajā laikā māksliniekam sāka pasliktināties redze un viņš vairs lāgā nespēja atšķirt krāsu nianses. 1914. gadā nomira mākslinieka dēls Žans. Kaut arī tie bija smagi gadi, tomēr Monē šajā laikā uzgleznoja dažus no saviem visskaistākajiem un nozīmīgākajiem darbiem.
Uz mūža beigām Monē tikpat kā neizgāja no savām mājām Givernī. Dārzi un dīķis, ko viņš bija izveidojis, kļuva māksliniekam par vienīgo iedvesmas avotu.
Monē atjaunoja senu draudzību ar politiķi Žoržu Klemanso. 1918. gadā Klemaso kļuva par Francijas premjerministru. Viņš pierunāja mākslinieku veidot lielizmēra gleznu sēriju ar ūdensrozēm. Šīs ieceres īstenošana kļuva par Monē vēlīnās daiļrades galveno saturu. Mākslinieks Givernī bija ierīkojis plašu darbnīcu, kurā viņam bija iespēja strādāt ar milzīgiem audekliem. Pēdējos gados Monē veselības stāvoklis manāmi pasliktinājās. Arvien vairāk viņš cieta no redzes traucējumiem, ko izraisīja katarakta – acs lēcu apduļķošanās. Spēja atšķirt krāsu nianses strauji samazinājās, tomēr mākslinieks turpināja strādāt. Ilgu laiku viņš atteicās no operācijas, jo ļoti baidījās redzi zaudēt pavisam. 1923. gadā operācija tika izdarīta veiksmīgi, un viņa redze ievērojami uzlabojās. Būdams jau 83 gadus vecs, viņš paziņoja: ‘man par lielu prieku redze ir atkal atgriezusies, un šovasar es strādāju ar tādu aizrautību kā vēl nekad.’ Taču 1926. gadā gleznotājam konstatēja plaušu vēzi (viņš bija kaislīgs smēķētājs). Slimībai progresējot, par mākslinieka aprūpētāju kļuva Blanša Ošedē, viņa pameita un viņa dēla Žana atraitne. 1926. gada decembrī Klemanso klātbūtnē 86 gadu vecumā Monē mira, vienkāršā atvadu ceremonijā viņu apglabāja Givernī kapos.